Cigaretes. Vīns. Melanholija.

Istaba. Tā savādas smaržas piepildīta. Tā tik pazīstama šķiet. Tā manu atmiņu smarža.

Es lēniem soļiem staigāju pa apputējušo grīdu, ik pa brīdim dzirdot grīdas dēļus klusi iečīkstoties. Es pieeju pie galda, kas stāv istabas vidū. Uz tā izkaisītas izsmēķētas cigaretes un nokritusi vīna glāze, kurā vēl redzamas piekaltušas vīna lāses.

Es paņemu pirkstos vienu no cigaretēm. Atceros.

Nostaļģijas pārņemtās Rīgas ielas un cigarešu dūmi. Rudens drēgnums viņa domas. Un liegā vēja rotaļas viņa gaišajos matos. Viņš vientuļš sēž uz sola kādā pieturā, acīm raugoties kaut kur tālumā, bet, šķiet, neredzot neko. Viņam pirkstos viena vienīga cigarete. Viņš pieliek to pie lūpām, ieelpojot tās dūmus un to smaržu. Pēc mirkļa no viņa mutes izplūst blāvi pelēki dūmi, saplūstot ar apkārt valdošo dūmaku. Kādu mirkli, turēdams cigareti starp diviem pirkstiem, viņš it kā rotaļājas ar to, virpinādams cigareti bālajos pirkstos. Un tad atkal, aizvēris brūnās acis, ieelpo saldos cigaretes dūmus. Un vējš turpina spēlēties ar viņa matu šķipsnām. Un pelni cits pēc cita mēmi krīt lejup uz bruģētās ietves. Un viņš raugās. Bet neierauga.

Es nolieku cigareti uz galda. Mirkli klusēdama, es paceļu nokritušo glāzi un ieraugu, ka tā saplīsusi. Vien daži stikli, mūžīgi klusēdami, guļ līdzās izbārstītajām cigaretēm.

Nostaļģijas pārņemtie Rīgas bāri un vīnu garša. Dzestra nakts. Pusnakts. Lietus lāses ik mirkli nokrīt uz bāra palodzēm aiz logiem. Bet otrpus kādam no logiem- viņš. Vien rudens drēgnums viņa domās. Un glāze, pildīta sarkanvīna, viņa plaukstā. Viņa skatiens it kā apmaldījies atspulga atblāzmās. Viņš iedzer vienu malku. Otru. Un nākamo. Ik pa brīdim gredzens uz viņa zeltneša saskaras ar glāzi, radot pavisam klusu šķindu. Bārā skanošā, šķiet, skumjā mūzika, nepieklust visas nakts garumā. Laiks it kā būtu apstājies. Viņš rotaļājas ar glāzi, kad tā tukša. Pēc mirkļa tā izslīd no viņa pirkstiem un nokrīt uz tukša galda. Tā trausla. Paliek tikai daži stikli, kuros blāvi atspīd bāra gaismas. Un viņa skatiens joprojām veras šķietami bezgalīgajā tumsā, kurš, šķiet, mūžīgi maldīdamies, tā arī neatrod. 

Es noguldu glāzi līdzās lauskām, kas sevī vēl glabā viņa lūpu pieskārienus.

Ir tikai klusums. Tāds pats klusums kā katru rītausmu, kuru viņš izdzīvo, iedams pa kādu bruģētu ielu. Vien vīna pudele viņam rokā un cigarete starp vēsajām lūpām. Un skatiens, kam mūžīgi maldīties lemts. Bet nekad neieraudzīt. 

Es veros tukšumā, kaut kur tālumā dzirdot atskanot klavieru skaņām. Tā manu atmiņu melodija.

"Tukšas" ielas

Garāmgājējs, pieklājības vadīts, Tev jautās par Tavas dienas gaitām un sajūtām, kas vairāk vai mazāk ir kā maznozīmīgs pielikums, kad viņš sasveicinās.
Garāmgājējs atnāk un jautā, izrāda viltotu interesi, bet viņš ir ieradies paņemt to, kas viņam vajadzīgs, lai pēcāk nozustu, ar cerību, ka ne tik daudz, kā viņa vārdu atcerēsies.
Aiz mana jautājuma slēpjas ārkārtēja interese un rūpes, nevis vēlme pēc personīga labuma.
Es neesmu garāmgājējs.

Ieklausies

Es eju uz priekšu, bet vēl nepienāk tāds brīdis, kad nenokristu,
Kad turēšos, to nezina neviens.
Tu esi kā siena pret kuru sitos,
Kā muša logā.
Tu esi mana gaisma un tumsa -
Reizē labs un slikts.

Tu pievelc un atgrūd.
Bet nezinu no kuras puses tuvoties.

Nu jau es skrienu, jo gribu ātrāk nonākt tur.
 - Kur drošība un siltums mīt.

....Esmu klāt.
Te.
Tumsā.....

Neteica neviens, ka tukšums un naids te valda.
Tad es neklausījos, nedzirdēju - aizsteidzos un paskrēju garām.

Tagad es salstu, gaidot, kad laiku atpakaļ griezt varēs.

robeža

kā lai uzzina,
kas ir kļūda,
ja visu dari pareizi?

kā lai noskaidro,
 kas ir sliktais,
ja dzīvē ir tikai labais?

vai sliktais ir labais..
nākotnē?

kā lai novērē,
ja nekad nezaudē?

vai zaudējot mēs iegūstam?

kā ir labāk -
robežu sasniegt, saprast.. ?
ilūzijā dzīvot,
dzīvi pārprast...

vējam

es tiecos būt

tava skatiena skaista

tu esi skaista

tu esi kā vējš

tavās lūpās aizķērušies smilšu graudi

un tavi pirksti

trīc tu spītīgi smaidi

tu smaidi un vējš tevi skūpsta

klusi pavisam klusi kā vēsma

apglāsta tavus plecus un plakstiņus

maigi kā vizbulītes

vizbulītes maija rītā tik maigi

un tavas acis ir zilas kā jūra

tu esi skaista

tu esi kā vējš

akls

tavas lūpas vīta vēl straujāk par margrietiņām uz sarkanās ķieģeļu krāsns tajā lauku mājā, kurā mēs mēdzām pavadīt miglainas pēcpusdienas un rasā slīkstošus rītus. Tajās iekalta kanjoni un nāves ielejas un skatiens izmisīgi centās pieķerties manu roku pirkstiem, koku zariem virs galvas un sūnu mīkstajai seģenei zem kājām, bet, tā arī neatrazdams gana pievilcīgu pamatu atspērienam bezpalīdzīgi lēkāja no viena stūra līdz otram. 

tev atkal salst un es atkal nezinu, kā tevi sasildīt

nāc zem manas segas, zem manas segas ir silti un melleņu mētras apvīsies mums ap potītēm un aizčukstēs mums zem plakstiem līdz mēs noticēsim tām un piekaltīsim zemes garozai kā vientuļas piepes, izsūkušas sevi pašas, pārtikdamas no savām dzīslām un sadragādamas savus audus dzīvei par spīti, mēs būsim vien vientuļas medūzas, amfībijas ieķērušās priežu zaros centīsimies izskaitļot garāmgājēju nākamos soļus un rīcību. Kā šaha laukumu mēs izvietosim pasauli un lādēsim zevu ik reizi, kad sistēma nobruks un melni kaķi viens otru apsteigdami skries vienotram caur pavēderēm, zumošas zvīņas mums apkārt un mēs cenšamies izurbties debesīm cauri. atkal. 

varbūt mēs esam nolemti un šī ir tā elle, varbūt mums nav lemts.

bažīgs skatiens cauri drebošām apšu lapām un es aiztrīcu skaļi kā zvans, dūkdama zvaigžņotas šūpļa dziesmas, aizveriet acis, pielejiet ausis ar medu un iegrimstiet miegainā dusā, daiļā princese kritusi komā jau simto gadu pirksti sakaltuši kā miroņa ģendenis. Kurš gan tevi tādu skūpstīs, princese, kurš tevi tādu, pelnos apvītušu, izputējušu, līdz ar pamesliem pakšos iztecējušu kopā lasīs, vien samierināsies.

mēs esam plankumi, vasarraibumi un mēs esam akli, mēs negribam redzēt jo mums ir bail. 

akli balti mākoņi ap elkoņiem un ir labi, es negribu atvērt acis, te ir labi, ir labi, ir labi, nestāsti man 

tu klusi vibrē un vēlaizvien tev šķiet, ka tev salst

es nevaru tevi sasildīt

es nevaru tavu aklumu izārstēt

man nav gana roku un mana dvaša tik sāja kā austrumu vējš

***

un koku vietā

tovakar debesīs

snaikstās to dienā

pamestās ēnas

un vientuļi tumstošie

laternu skatieni grimst

zaru mežģītās vijās

savus matus pamalē

atkal laidusi zeltmate

nāra tā

tinusies pelēkos

mākoņu viļņos

     vēl zīlītēs aptumsums

  smails sirpis tas

cērpj asas brūces

vakara sūrstošās lūpās

un netikli liekušās

dzelzsceļa sliedes kā

puskrēslā tērptas sievietes

šaustīgā mēle un valganais skatiens

nosmok miglā un

vēl četras

          vārnas

melni dziestošas acis

un rudens vakara smarža tu

gaidi

zem pēdējās lapas

drīz līs

/imanta.vakars.aptumsums.06.11.13/

žubītes dziesma

sapnī es redzēju visas tavas deviņas mūzas,

baltām kleitām pārmestas zābaku šņores

gurkst kailās pēdas sniegā

līst pelēki mākoņi līst

tev pār plakstiem

iesalst tava žubītes dziesma

iesalst pelēkās klintīs

tava atbalss kā kritis izpletņlēcējs

ieķeras alkšņa zaros

skatiens atduras ribās un 

sašķīst miljons putekļu mākoņos

mazās galaktikās un piena ceļos

un piens ir pelēki sīvs

migla kā silta kažokāda

apvijas tev ap pleciem un

tu nozūdi sūnu brikšņos

kā kurlmēms rēgs meklēt

žubītes dziesmu

Sārts

kaut putni

bez spārniem

vieglāki kļūst

nekad vairs

tie debesīs

nepaceļas

--

un piedurot pirkstu

mākoņu zilajām

pavēderēm

tu iegrimsti kājām

vēl dziļāk

kā ozola saknes

--

man tīk stāvēt ielas vidū

nostājies man aiz muguras un mazliet

pa kreisi

leksim klasītes pa diognālēm

tu aizspruksi liepu zaros

sūtīsi man klusus čukstus

pēc morzes vai latīņu ābeces

kas būs vakariņās klau

tavs priekšauts ir netīrs

un ceļi drupaču pilni

un pāri ceļiem riet saules un

vārdi un mūsu zoles ir atlupušas

vai mēs ļausim asfalta mēlēm

apvīties potīšu šmaugajām ielejām

pielīst pie auss un 

aizmālēt acis 

melns

melns

melns

un melni mežģīņu aizkari

un tava negaršīgi sārtā lūpukrāsa

uz visām manām tasītēm

jo tu esi pārlieku izplūdis šodien

no mana groziņa un tavām acīm

līst ledus zila gaisma tas laikam

ir uz labu un labo pusi

(pa kreisi gan skaistākas ozolzīles)

šovakar kvēldiegu sārts tavs paldies

un saulriets vīd manos nagu galos

//mari//

Sarma

apjukums ir viļņi pelēki un asi

tēraudasi

te raud bērni basi man pār pleciem mēness

saskarsimies elpām man tevis ir par daudz

saķersimies miglās vēl vasaras norietā

pieglaudies pie akmens tur dūc mani veļi

pelēka pļava un atkal tu neķītri bāls

mēs drīkstam doties līdz rītam un drīkstam līdz nebūtībai

mēs atļausim viens otram neatļauties bālēt

vai drīkstu vārdā saukt to klusējošo

apjukums kā vāli biezi man aiz ausīm

nosarmo tev skropstas manā apmulsumā

aizskriesim ar vējiem aizskriesim tur dusēt

paliksim tik vēja ieelpās

//mari//

Lelle

Kas rīmējas ar vārdu lelle? Vai tiešām tikai elle? Krelle? Kas vēl? Celle. Nu ja. bet elle piestāv vislabāk. Tikai šoreiz elle nav antonīms paradīzei, nav antonīms Ulubelei. Tas ir sinonīms. Un ne jau vārdam pekle. Šoreiz elle sinonīma dzīvei. Kāds tam sakars ar elli jūs jautāsiet? Man ir atbilde. Tāpēc, ka lelles dzīve noteikti ir elle. Viņa vakar man tā teica. Bet lelles vairs nav. Piedodiet, es zinu, ka jums viņa patika. Protams, ka visiem patīk lelles, jo viņas dara to, ko jūs viņām liekat darīt. Tic...paga, nē, es sajaucu, viņas jau nemaz netic, jo viņām nav jūtu, tāpēc jums viņas patīk, es zinu, es atceros. Es jau teicu, ka viņa aizgāja? Es neatceros, jūs jau arī neatceraties, vaine? Tāpēc, ka jums jau ir jauna lelle. Smukāka, ar vēl lielāku uzzīmēto smaidu un vēl tukšāku galvu. Es jums pačukstēšu noslēpumu... Lellēm ir sirds. Viņas mīl. Klusē, mīl un dziļi iekšienē viņu sirdis asiņo ar rubīna asinslāsēm. Tad viņas vai nu noasiņo iekšēji un vairs nemīl, tikai smaida savus neīstos smaidus, kaut ir mirušas, vai arī aiziet. Es priecājos, ka manējā aizgāja. Es jau to teicu? Es neatceros, un jūs jau, droši vien, arī ne. Nav viegli būt lellei, jo, lai arī kādas būtu beigas, tās nekad nebūs laimīgas.

Gadi

Tie bija 20.

Gadi mums katram, kas bija pavadīti uz šīs zemes.

Neviens nezināja, ko iesākt tālāk.

Kāds palika turpat, maļoties uz riņķi vien, cits devās iekšā nezināmajā.

Bija skaidrs tikai viens - kā bija, vairs nebūs nekad.

Nekad viņi viens otra roku neturēs, cieši ieskautu, sargājot no ļaunuma,

Nekad abu skatieni nesatiksies....nekad, smaidot neatzīsies mīlestībā....nekad.

Un tomēr, nekad nesaki nekad.

Tas bija tad, bet tagad katrs min savu ceļa taku. Vērojot kā otra pēdas izgaist pavisam.

Ko vējš neaizslaucīs, to laiks aiznesīs nebūtības dzīlēs.

Tagad ir 30.

Un abu likteņi ir devušies katrs savā virzienā.

Vien 10 gadi...tik bija vajadzīgs, lai esošu padarītu par nebijušu. 

Es gribu kliegt, bet man nav mutes.

Katru nakti es sarunājos ar zvaigznēm, nedomājot par to - kāpēc?
Vai tas mani padara par trako?
Un ja tā, vai tas nozīmē, ka katra inteliģences palieka manī ir mūžam zudusi?
Par šo mēs varētu gadiem spriedelēt, mans draugs, bet nākas vaicāt - ko tieši nozīmē būt trakam?
Vai tas nozīmē, ka es vēlos nogalināt?
Nē, es dzīvību uzskatu par vislielāko vērtību!
Vai tas nozīmē, ka vēlos radīt postu un iznīcināt?
Nē, es saudzēju visu, kam pieskaros!
Tas nozīmē to, ka es neskaitu soļus, jo nav nozīmes soļu skaitam, nozīme ir tam, ka es eju!
Nē, nevis aizeju, bet eju un nepārstāju kustēties!
Nevienas durvis nepaliek aizvērtas, jo pat vismazākā iespēja ir iespēja!

Šī nav dzeja, šeit nav un nebūs atskaņu, ir tikai neliels skaits vārdu, bet, ak vai, cik daudz zemteksta un nozīmju! Ieklausies!

Francija uz mana balkona

cik viegli iesēsties lidmašīnā un pacelties spārnos

piedalīties visos avioreisos

aizlidot uz floridu, aizlidot uz franciju

piedzīvot tūrista sensāciju

daudz grūtāk ir ieķerties savās balkona margās

un izbēgt no ikdienas sūri skarbās

aizverot acis, staigāt pa parīzi

prātā paturot ik katru tavu tūristes kaprīzi

sajust turienes vēju, sagaršot turienes vīnu

ar aizvērtām acīm, redzēt tavu skaisto francūzietes smīnu

sveša dzeja un piedodiet bet

/sanita rībena/

xxx

lūši kliedz
vēlā nakts stundā ak
lūši kliedz

un no zemes viņš izauga
no zemes viņš izdīga un apvijās
kokam apkārt

pašķirot tīmekļus un zarus
es eju
un melna nakts klusa
un caurspīdīga
un lūša kliedziens ap
manām potītēm rokām
ap kaklu ap galvu
ap krūtīm

kā piens zaļas sūnas
tik maigi kutinot
noglāsta novējo nočukst

lūši kliedz čukstos
čukstos tavos un manos

un acīs kā biezokņos
dziļos tumšos un staipīgos
melnos vīd lūša stāvs

ausis pieliecis
lūsis kliedz

čukstos čukstos čukstos

viņa ausis man delnās
caur plaukstām
es dzirdu kā biezoknis pulsē
tā tumšzaļais pulss
ir iezīdies ādā manējā ādā
manā pienbaltā ādā

lūsis noliek mani uz sūnām un kāri dzer

meža skatiens caur mani
caur lūsi caur lūsi
caur kliedzienu

nāc mājās

vakarā nolija lietus

lija silti

lija aiz apkaklītes un plakstiem

vakarā tu man teici,

lai paslēpju osiņas lauztas

zem debeszilajiem pēļiem

uz kuriem turi savu bilžu

apgrauztos rāmjus

tu teici, tā vajag un tajā brīdī

pa ieplīsušo loga rūti

pa atrisušajiem aizkaru galiem

iespīdēja zilsārta saule

un atstāja pleķus tev uz degungala

bet man uz pirkstiem sēž mēness

un diriģē vizbuļu upēs

mītošās nāras man pamāj

klusi un sejā

līst lietus lietus lietus

līst silti

tu ierakies segās un svētku reizēs

tavās zaļajās acīs spīd 

mulsušas parafīna sejas

deģenerāti pliki aiz loga māj un sūta bučas

pa pastu tev un pa pieri

istabas stūrī dzīvo zirnekļu tīkli

un lētas sieviešu smaržas

bet tālruņu tīklos tu atkal pazaudēji visu 

naudu un zābaku zoles pārdevi tirgū

a

a

a ko mēs šovakar ēdīsim

man vairs nav zobu ko paslēpt

un es nemāku saķert fejas aiz astēm

man vairs nav tādas

 ožas kā kara laikos

tagad mums atlicis vien aizpūst putekļus prom

no briļļu stikliem no otām

vai mēs varam palūgt

viegli

pasmaidīt ar ausīm un aizplivināties kā

nolādēti dambo un fonā skanēs

lietuslāsīšu prelūdija

zigzagā izlidojot tavus dambretes kauliņus

mezopotāmijas eņģelis atstāj man dzeramnaudā

divus spalvainus cāļus

klau vai dzirdi

kā viņi dzied

jo man sāp ausis

un tevis atkal nav mājās

100 dienas

100 dienas, sākot no šodienas -
Es apsolos mainīties, censties un laboties.
Aizmirsti kāda biju līdz šim, nekas no tā vairs nebūs.
Viss. Tam pielikts punkts.

Ar rītdienu būs citādāk:
Cits smaids & asaras,
Citi vārdi plūdīs pār lūpām manām.
Ar to, kas bija - nepietika.
Tāpēc mainīšos.
Sevi salauzīšu ātrāk kā apkārtējos.

Ja piekritīsi - būsi pirmais, kurš drīkstēs atstāt savus plaukstu nospiedumus.

Būšu kā māls, kā balts molberts.
Tikai piekrīti un es padošos,
Nelaužoties, nepretojoties...

Izvēle ir tavās rokās.
Nav tevis - nav dzīvotgribas.
Varu aiziet kaut tūlīt, neatstājot paliekošas pēdas - tikai nedaudz atmiņas, kas padosies laikam un izplēnēs.

Kā gan citādi

Tuksneša ūdens maigā garša kā auksta duša vasaras karstumā. ūdens piles notek pār kailo augumu, neviena vieta uz ķermeņa nepaliek sausa. Viss tiek nomazgāts. Pēc ūdens vienmēr paliek viegli. Saulrieta ugunīgās krāsas vēl ilgi paliks atmiņā, tāpat kā vecāsmātes maigais acu skatiens.. Tik liegi, maigi un nemanāmi tas sākās, bet beidzās ar sskaļu blīkšķi. Kā pieneņu pūkas, ko vasaras siltais vējš ienes tieši ugunī. Bez atpakaļ ceļa un jaunām iespējām. Viss sagriežas kā panorāmas ratā, gar acīm pazib nepateiktie vārdi, var saost neizdejotos deju soļus, redzēt neizdziedātās dziesmas un dzirdēt svaigi cepto kāzu torti. Jums tam ir jānotic! Asinskāri briesmoņi savus bērnus audzina ar maigumu, lauvas mazulis ir vismīlētākais. Viss ir tik cieši saistīts, ka pat ievērojama atkāpe no tēmas mūs neaizved tālāk par stāsta turpinājumu. Pilsētas tveice, kuru caurstrāvo haoss. To nevar noliegt-arī apdzisušam ugunskuram ir savs spēks. Neatklātais, noslēptais, nezināmais. Katrs mēģinājums izlaist uguns netveramo spēku brīvībā beidzas ar neveiksmi, arī šoreiz. Kā bumbas spēriens tieši pa vārtu stangu. Kā lidojums uz mēnesi ir kritiens akā, tieši tik bezjēdzīgs. Ūdens taču tek no krāna un visneatklātākā planēta ir mums zem kājām. Tik daudz noslēpumu tā slēpj, varbūt pat labi, ka slēpj, vismaz nav par ko karot. Tā pat jau atradīs par ko… Patīk jums tas vai, nē! Nāks jauna dienas, jauni vēji, jauni iespaidi un iespējas. Nepieņem brīnumus par pašsaprotamiem!

driskājums

tikāmies šad un tad
tā īsti kopā bijām nekad
bet nu tu atkal piezvanīji
un ar prastiem glaimiem apmānīji

tagad sēžam viens otram pretī
es nesaku, ka tu esi kretīns
ka es esmu muļķe, klaji neatzīsti tu
bet ko gan citu lai mēs viens par otru domātu?

tu pieliecies un mani noskūpstīji
manu veselo saprātu gabalos saplosīji
bet šoreiz es nepadošos
piecelšos un projām došos

iestājās klusums

vai saproti, ka mūs vieno tukšums?

starp mums ir visdziļākais pušums

un lāpīt to nav vērts

ir jau tik vēls
un kaut arī skūpsts bija kvēls
un skūpsts bija salds
tas bija tikai lēts malds

Apmaldījusies. Tumsā.

Un es devos ar vien tālāk un tālāk kādas nezināmas balss vilināta. Jo tālāk es gāju, jo lielākā tumsā es iekļuvu. Un tagad es esmu aizgājusi tālu. Pārāk tālu. Tik tālu, ka atpakaļceļu šajā tumsā vairs neredzu.

Sāpes un čūskas

Kā ļaunīga čūska manā vēderā saritinājās sāpes.

Sāpes par visu- par skaisto, par neglīto, jauko un briesmīgo.

Bet čūskas arī var būt skaistas.

To mirdzošā āda košajās krāsās, dzeltenās acis ar stateniskajām zīlītēm, maigais šņāciens.

Sāpes ir kā čūkskas, arī tās var būt skaistas..

Un laikam es bez šīm čuskām nevaru.

/Fleima/

Pasaules

Tā trauslā saikne starp mums- tā man ir tik dārga.

Jo nekad, nekad neesmu satikusi sev kādu tik tuvu un vajadzīgu.

Es nezinu, nezinu ko darīt- man bail.

Man ir tik ļoti bail to pārraut- to trauslo saikni.

Šķiet tā ir vienīgā, kas vieno mani ar pasauli.

Jo Tu- Tu esi mana pasaule.

Un es nevaru bez Tevis- savas pasaules.

/Fleima/

.Mākonis

Es skatos cieši vienā puntā,
Mēģinot to izmainīt.
Domāju par mākoņiem, tāpēc gaidu, kad tāds parādīsies punkta vietā!

Kā gan punktu var pārvērst par mākoni?
Nevar, ja negrib!
Bet var, ja domā par mākoni punkta vietā!
Tik vienkārši un neiespējami.

Tā paiet dienas, gadi, gadsimti.
Bet mēs katrs tikai skatāmies savā punktā,
Mēģinot to pārvērst par mākoni.

Tie, kam tas ir izdevies šeit vairs nav,
Jo saprata, ka, ja punktu var pārvērst par mākoni,
Tad kāpēc gan viņiem palikt šeit,
Ja var doties tālāk!

Īs-stāsts par Putnu meiteni un Ornitologu. Beigas.

"Tu esi jocīgāks par mani," Putnu meitene ar sāļu smaidu paziņoja.
Ornitologs sagrozījās savā krēslā. Nē, nē, patiesībā jau tas nebija viņa krēsls, tas piederēja klīnikai. Viņš nemaz negrasījās prasīt "kāpēc?", jo zināja, ka Putnu meitene drīz vien turpinās savu iesākto.
"Es tevi nesaprotu, to es gribu teikt. Es nesaprotu tavus nolūkus. Stundām ilgi katru dienu cenšos kaut ko izdomāt, tikt pie loģiska atrisinājuma, bet tas ar mani spēlē paslēpes.
Tomēr es nonācu pie iespējamības."
"Kādas?" Šoreiz Ornitologs tomēr pavaicāja, lai gan zināja,ka meitene tāpat pēc mirkļa būtu atsākusi kustināt savas lūpas. Viņš vienkārši atminējās Putnu meitenes seno pārmetumu, ka viņš par maz runājot. Viņam nepatika sava balss, bet meitenes balsi uzskatīja par pārpasaulīgu melodiju.
"Tu meklē mākslu. Tad,izdari man to pakalpojumu, un ej uz mākslas galerijām! Ej uz muzeju. Šizofrēnija nav nekāds mākslas paveids - kad tu to beidzot sapratīsi? Es sāku ienīst tavas apbrīnas pilnās acis."
 Meitenes skatiens urbās viņas klēpī, kur sakrustotas pakļāvīgi gulēja bālās, rētainās rociņas. Viņš gribēja viņu uzlūkot, ieskatīties viņas pavasara acīs,bet meitene to aizliedza. Ornitologs nezināja, ko teikt. Zināja, ka kaut kas ir jāsaka, bet visas zilbes bija satriektas asās drumslās, un,līdz ko viņš centās tās pacelt un salīmēt kopā, vārdu lauskas sagrieza pirkstus, un tā nu viņš tur sēdēji un iekšēji asiņoja.

Todien viņu no klīnikas izlaida. Zālītes it kā bija piebeigušas tās dzērvītes galvā, meitene vismaz tā apgalvoja, lai gan, protams, tik ļoti kāroja pēc brīvības garšas uz mēles, ka bija gatava samelot.

Tonakt viņa nogalināja sevi. Lode. Šaujampulveris. Mati un piekaltušas asinis pie deniņiem.Viņas putnu asins tērcītes pa baltajām spārnu spalvām. Tie vairs nekad nelidos.

Ornitologs izpildīja viņas lūgumu un aizgāja meklēt mākslu muzejā.

Un joprojām, pēc viņa domām, vislielākais mākslas šedevrs  bija Putnu meitene un viņas putni.

Liesmas

Jūra nebija mierīga.
Es to jutu ar visu savu ķermeni: ūdens skalojās visapkārt man. Vilnis, neliels pārtraukums, vilnis un vēl viens īss miera mirklis. Es gribēju apdzēst liesmas savā dvēselē, bet.. Bet kaut kas nebija lāgā. Šķiet, ka ūdens, tikko sasniedzis dvēseli, pazūd. Varbūt vienkārši tur bija pārāk daudz liesmu, pārād daudz karstuma, pārāk liels spēks.
Varbūt.. varbūt, ja es ūdeni ievilktu plaušās? Kaut kas mainītos?
Es paniru zem ūdens un ievilku plaušās ūdeni. Jutu, kā tas plūst pa elpvadiem. Tas bija auksts. Tik auksts, ka visu iekšā apdedzināja. Es jutu svelošo aukstumu un gaidīju, bet liesmas dvēselē nerimās. Es izniru no ūdens un izsprauslāju ūdeni.
Tas bija muļķīgi.
Visa dzīve ir tik muļķīga.

/Fleima/

Asaras

Pār maniem vaigiem ritēja asaras.
Es biju tik izbrīnīta. Kā gan kaut kas tik skaists, tik kristāldzidrs, tik tīrs un šķīsts varēja nākt no tik melns un satrunējušas dvēseles?
Es notvēru vienu asaras pērlīti plaukstā.
Tā nomirdzinājās pret mani, kā uzmundrinoši uzsmaidīdama.

Es neko vairs nesapratu.

/Fleima/

akmeņi

Mēs tikāmies zem nogurušām čalām, kā allaž, un tu vēlaizvien apjukusi nespēji aprast ar mazo sabrukumu starp durvīm, slēdzenēm tevi smīnoši vērojot, es teicu, ka būs labi, jo šī ir tā diena un tas lapkriša spurdziens zem mitrām lapām, nevairies no mana izvairīgā solījuma, labi. 

Līkumu līkumiem dziļas gravas un iebrukuši asfalta viļņi, akmeņi nebrīvē akmeņi apveļas apkārt un čukst atbalsu vārgās dvesmas tev caur briļļu rāmjiem, vai. Nē, iztiksim bez vārdiem uz brīdi, apkārt zum klusums un starp māju sienām rikošetā atsitas bērnu klaigas un lidmašīnas zemie karstuma viļņi nošalko caur birztošām kļavu lapām, bet atbildot sanāk vien tukšums un nav mana pretsitiena, šodien nav un aizmiegot nebūs, nebūs jo nav bijis vakardien nogalētais. 

Kā sauc skaņu, kad lapas pēdējo sīksīko skrimsli tu iestumsi cigaretes filtrā un teiksi, ka vārdi ir pārāk lieli šai dienai, un slīpi garām aizsvilpos balta putna spalva un es atminos par sejām un sejām un sejām ir vārdi, sejas slēpj virmojošas vēja aukas un melni zaļus bezdibeņus esmu gandrīz ārā, man šķiet.

Es saku atkal saku paliekot uz vietas bet krītot zemāk, un tu nožņaudzi manas pēdējās dūjas un tās ; varbūt ir kādsārsts, es nezinu, vai diafragmas piededzinātas dzīst un vai jelkad atkal tās spēs dziedāt falsetā man margrietiņu valšus. Tas rudais gluži vai izmisīgi skaidru cilvēka seju pārbīsies no zilsārta paklāja lēnajām šūpām, viņš tikai gana mākoņus, mans mazais draugs, viņš pat nelūkojas uz tavu pusi, vien putekļi kā mazas dzirksteles noplīvo līdz ar manu pirkstu trīcošajiem galiem. 

Nepareizajā stūrī pagrieziens un es atkal uzminu uz pareizās pogas, drūmi staipās akmeņu pīšļi tev ap acīm, tas gan uz citu pusi un tomēr es nezinu, nezinu, nezinu.  man šķiet, nav ittin nekāda prieka un es cenšos neapjukt un padoties vējam, nav vērts spriest, padoties vējam, dziļgrāvja šķautne vēl nebija gatava, dziļgrāvja šķautni es atplēsu vaļāneizvārītu olas baltumu centos tev pasniegt vai otrādi nezinu, dūjas klusēs. halo, halo, kā tu nomiri aizvakardien, es klausos.

Bez Dvēseles

Es to jutu.
Jutu kā līdz ar mūzikas kulmināciju nāk debesis.
Es redzēju zvaigznes, tās nāca ar vien tuvāk.
Gaisma no zvaigznēm izkliedēja tumsu, es arvien tām tuvojos.
Pie savas muguras es jutu to mazu daļiņu tumsas, pēdējās tumsas, kas palikusi šajā gaismā.
Es arvien tuvojos zvaigznēm.
Gaismā bija tik labi.
Es pieskāros zvaigznei.
Un tūlīt kritu.
Es biju zaudējusi tumsu, bet savu dvēseli nedrīkst zaudēt.
Pār manu vaigu noritēja asara.
Jo tomēr tur augšā, bez dvēseles, uz mirkli bija tik labi.

/Fleima/

Melns

”Kāpēc tu ģērbies melnā?” viņš man jautāja, ”Tu uzskati, ka šādi kaut ko pierādīsi? Pierādīsi savu piederību tumšās puses cilvēkiem? Savu uzticību visam tumšajam? Savu uzticību visam nepareizajam?”
Nē.
Tas ir domāts lai saplūstu. Lai pazustu tumsā. Lai pazustu tumsā, kur viss ir tik labi. Es saplūstu, izgaistu skatienam, man vairs nav problēmu, tikpat labi es pati varētu nebūt. Es varētu neeksistēt. Ir tikai melna tumsa un es tajā. Bet varbūt arī es tur nemaz neesmu. To neviens nezin, un tieši tas mani valdzina.
”Jā, var teikt arī tā,” es atteicu. Jo tāpat neviens nesaprastu.

/Fleima/

Vējš

Vējš mani glāstīja ar savām saltajām rokām. Vējš mani mīlēja. Vējš bija mans draugs. Varbūt mans vienīgais draugs.
Tā nebija vēja vaina, ka viņam saltas rokas. Un tas pat nebija svarīgi, kāds mani mīlēja. Tas nekas, ka no šiem pieskārieniem  manas lūpas kļuva zilas un ķermeni lēnēm pārņēma visaptverošs aukstums.
Tas nekas.
Jo arī es mīlēju vēju.

/Fleima/

trim. l.l.s.

pelēks stikls un pelēka ir tava seja tā atspīdumā, varbūt man vien rādās, varbūt tā ir kārtējā halucionācija, es vairs nezinu, kas ir īsts. Sataustāms un pieglaužams vaigam, ja vien es pats esmu īsts ja vien es varu par starta un finiša taisni pieņemt savu miesu un pirkstu galus, atbilde ir tukšumā atbilde ir tur ārā.

mēs tiekamies tramvajos, mēs tiekamies virs drūpošas zemes saujām, virs akmeņu bezspēcīgās dūkoņas, mēs tiekamies pie atlupušiem tramvaja stieņiem uz kuriem klusās orbītās riņķo žubītes un vīriešu sejas, un pa logu spīd klusa saule un mēs iepeldam vēlvienā pīļu dīķī. 

mēs tiekamies kafijas krūzīšu osiņās kad tām mulsumā apkārt aptverti pirksti mānīgo siltuma dvašu meklējot un lauzot rokas jo ārā ir auksti un vārdi ir piesaluši kā lāstekas pie matu šķipsnām, varbūt pretī sēdošās sievietes māsīcas dēlēna leduslauzis uzlauzīs tavus acu bezdibeņus un mēs beidzot varēsim runāt pa īstam, ne vien lēni piņķerējoties kā pa ezera silto virsmu airējas ūdensmērītājs

mēs tiekamies mēnesnīcas spoži apgaismotos zemes ceļos un ausīs iesitas jūras elpa, ēnas ir asas un es mulstu un slīkstu mulsuma viļņos un saku, ka sevi nepazīstu, un stāstu savas neizpratnes pilnus vilcienu vagonus un lidmašīnu spārnus, piestāstu pilnu tavu istabu un visas septiņas tējas tasītes un tieku līdz ūdensaugu mīkstajiem žņaugiem, ir vieglāk, ir vieglāk

mēs tiekamies zem sārtiem mākoņiem atzveltnes krēslā un tu saki, ka viss ir labi un viss ir brīnišķīgi un es tikai smaidu un skatos uz pretējās mājas logu, un johansone gurdi izstaipās baltās palagu krokās un tu saki, ka viss ir tik labi un viss ir sarkans, pirksti ir auksti un pirkstiem apvītas sārtas bizes vai varbūt tavu domu trāpīgā neskaidrība ir mani mulsinājusi un manas bojas atkal neiztur vilņu gāzelēšanos

mēs tiekamies nejauši zem kastaņām un es domāju, ko lai saka, ja cilvēks nav tā vērts, lai būtu tēls grāmatā, viņš nav vērts, viņš nav vērts ne nieka manās acīs, un ja tu saki, ka man ir jādomā par ciparu apaļu ritējumu neeksistējošās realitātēs, kad saku, ka biju noslīkusi medainos spilvenu pārsegos vien stundu par ilgu, tu neesi ne nieka vērts manās acīs, tu neesi. 

Aizraušanās

Tā nav domāta visiem,

Tikai retais uzdrošinās...

Un, tomēr, kaut kas no tās aizķer. Tā sagrābj nelaižot vaļā...joprojām.

Turot stingri piespiestu sev klāt.

Ievelkot tevi visu.
Liekot aizmirst iepriekšējo.

Tikai ar laiku plaisas sāk parādīties.....tās rodas starp esošo un piedzīvoto.

Sāk tevi mētāt....taspats satvēriens, kas turēja cieši, tagad arvien straujāk izplēn....atstājot ar to, kas bija pirms tam - ar to pašu...neko.

ar lūpām rakstītas vēstules

kā rūpīgi glabātu franču kinolentu
es tev parādīju savu mīlestību

tev acis bija vaļā
tev
taču
acis
bija
vaļā

es tev parādīju savu mīlestību
un izrādījās, ka acis tev aklas

dienā,kad es uzzināju,ka
aklie lasot ar taustes palīdzību
es sāku rakstīt tev mīlas vēstules
ar savām lūpām uz tavas ādas

un es nezinu, vai tu kādreiz tās izlasīsi
un es nezinu, vai tu tām noticēsi
un tomēr tev ir simts mīlas vēstules
uz tavas kailās skaistās ādas

***

saulriets aiz loga
vai tev nav bail
ka tik maigs
tas spēs notraukt pēdējās lapas
no ābeles trauslajiem zariem?

saulriets tev acīs
es grimstu un enkurs ir nozaudēts
kaut kur pie bahamu salām
es atvadījos no aļģēm un glābšanas vestēm
skaiti līdz trīs,
es niršu

viegli pārteikties, vai ne

zila nāra tev acīs
un reizēm šķitīs
ka kut
viņi teiks,
ka samana vieglu siltuma atblāzmu
zem taviem plakstiem
es klusi dziedāšu viņiem
ausī apmulsuma kaijas savērpsies matu sprogās
nav, nav
jums tikai rādās
tas ir mana bronhīta dēļ
bronhīts man acīs

noriet saule un
mazas zosis pār taviem delmiem
lūdzu-
ielūkojies durvju actiņā šovakar
tur tevi gaidīs
tavs vienīgais draugs

lietus

pastaigājos pa lietu
nāk pretī sieviete
sievietei virs galvas lietussargs
es domāju
kāpēc?
dievs radīja sauli
dievs radīja lietu
kāpēc sauli tu dievini?
kāpēc no lietus tu izvairies?
dievs radīja tevi
dievs radīja mani
un zini
laikam es esmu lietus
jo dažkārt liekas ka tev rokās ir lietussargs
pret mani pavērsts

Prostitūtas atzīšanās

Ir decembra vidus. Sākusies sezona, kad cilvēki jo īpaši kāro pieskārienus siltus. Mīnuss divdesmit pieci grādi pēc celsija, un manas lūpas lēnām kļūst zilganas. Zils... - Es zinu, Tev ir zilas acis. Tādas pelēkzilas. Kā aprīļa debesis. Un es to ievēroju, pat esot gandrīz pilnīgā tumsā.
 Tu esi nedaudz vēlāk,nekā parasti. Man ap roku nav dārgs, zelta laika rādītājs, bet pretī esošais bistro jau slēdzas ciet. Tavas "man bija gara darba diena" nogurušās acis un bērnišķīgi kautrie glāsti. Sajūtot tavu elpu uz kakla, pazūd mūžsenā sajūta,ka man seko lāsti. Ir decembra vidus. Un tev ir spēcīgi pleci - tā vien gribas atbalstīt galvu pret tiem un izraudāt to sāpi,kas mani drusku iekšēji ārda, bet zinu,ka ne jau par to tu man maksā. Tu maksā par manām zilajām lūpām un jūnija siltuma pieskārieniem. Ja vien tu zinātu,ka es jūtos tā, it kā atdotu tev ne tikai manu ķermeni vien,bet arī mīlestību. Vai tu to nojaut? Vai tu to jūti? Es zinu, ka decembra vidū ko just ir grūti. Visas maņas atņēmis sals.

 Šī nav pirmā reize,kad mēs tiekamies. Es tevi gaidīju. Es ignorēju tos, kuri atbrauca ātrāk. Es ignorēju tos, kuri piedāvāja maksāt vairāk.

Kāpēc? 

Nezinu.

...bet es tevi skūpstītu arī par velti.

Īs-stāsts par Putnu meiteni un Ornitologu (Ⅱ)

"Lūdzu vairs nekad nesaki,ka mani putni ir skaisti," viņa čukstēja. No ilgās raudāšanas, meitenes acis bija apsārtušas.
Sārtums...sārtums...sārtums. Viņš nespēja koncentrēties, viņas acis viņam atgādināja par pavasari, kad visa pasaule uzziedēja. Atdzima. Sārti ziediņi ābelēs. Sārtas acis. Pavasaris viņas acīs. Bet ne šoreiz. Šoreiz tas bija izmisums un sāpes, un bailes no sevis pašas.
"Tas nav skaisti. Tas nav burvīgi. Tas nav brīnišķīgi. Tas nav īpaši. Tas nav ģeniāli. Tas nav tā kā tās tavas zvaigznītes un mirdzumiņi debesjumā. Tās ir svešas balsis, tā neesmu es. Balsis, kas liek man nogalināt tevi. Vai tev tas joprojām liekas apbrīnojami,ka tagad manā prātā kāds man pavēl, lai es tavā sirdī ietriecu naža asmeni?"
Slapjas,drebošas skropstas. Pavasaris... Ābeļzaru liegās kustības maija vējā. Pavasaris acīs. Nē,nē - sāpe acīs.
"Man šķiet," Ornitologs beidzot atbildēja,"kaut kā aizkustinoši ir tas,ka tu to vēl neesi izdarījusi. Varbūt,ja tu mani nogalinātu, varbūt,ja es noasiņotu tavās kailās rokās, maniakālā balss tavā prātiņā apklustu un liktu tevi mierā. Bet par spīti iespējamībai,ka mana nāve varētu tevi atpestīt no mokām, tu sažņaudž plaukstas dūrēs un liec sev aizmirst par visiem ieročiem, kas varētu man laupīt pulsu. "
Pavasaris Putnu meitenes acīs. Šobrīd Ornitologs tajās vairs nesaskatīja maija ābeļzarus, šoreiz acīs kauca marta vējš. Pavasara pali. Un viņš nezina, kā šīs asaras apturēt.

man kaimiņos

Vai tu nevēlies man dzīvot kaimiņos, mans draugs? Mēs varēsim sēdēt starp ceriņkrūmiem manā pagalmā un izdzēst pilsētu sev apkārt, celties agri no rītiem siet sārtus balonus sev matos un balansēt un sliekšņa vai uz trešā pakāpiena, stādīt atraitnītes zilās tējas krūzēs un iepazīties ar kaimiņu stabu vai pēteri, vērot cilvēkus troleibusa pieturā un māt baložiem, stundām sarunāties ar to pelēko akmeni zem durvju rokturiem, piesliet kāpnes pie kaimiņu logiem un laist taureņus viņiem uz pagalvja un reizēm klusi, neapzinīgi dungot un virpināt smilgu galus pirkstos, meklēt un neatrast vārdus, berzēt rokas un atvadīties, samīties kurpēm un klausīties atbalsīs, skriet līdz centram un atpakaļ pārtikt vien no ābolu garozām un vakaros kad paliks ļoti auksti mēs varēsim satīties segā un sēdēt uz manas palodzes malas un nejauši paslīdēt nokrist un izkrāsot zilumus kā kliņģerītes, bārstīt konfeti un barankas kokos un klusi skaitīt bezdelīgas, un pie kura loga tās dzīvo vairāk, lūdzu. 

Trīs vārdi

trīs vārdi uz pasaules ir
kurus es alkstu.
no kuriem es bīstos.
un es gribu tev teikt
šos vārdus šķīstos.
es alkstu.
es bīstos.
ja nu tu smiesi
ja nu tu kliegsi
vēl ļaunāk - ja nu tu klusēsi...
trīs vārdi uz pasaules ir
kurus es alkstu tev teikt
kurus es bīstos tev teikt

Izdomāts īstums

Jā, Tu esi izdomāts, piedod. Jā, Tev ir cita cilvēka izskats. Nu, pagaidi, nebļauj! Es atbildēšu uz visiem Taviem jautājumiem. Tev nav mani jāmodina četros naktī. Jā, es Tev iedevu tā cilvēka izskatu. Ja kāds Tev saka, ka esi skaists, Tev jāsaka: ‘’Paldies, bet tas nav mans izskats. Tas pieder cilvēkam.’’ Tu drīksti gulēt man blakus, Tu drīksti mani apskaut, drīksti man uzsmaidīt, bet Tu nekad nedrīksti aizmirst, ka Tu esi izdomāts. Nē, Tev nav vārda, jo tas Tevi padarītu īstu, bet Tu esi tikai manas iztēles auglis. Tu pie manis vari atnākt Tikai sapņos, jo tikai tad es Tevi iztēlojos. Kad es pamostos, Tev jāliek man domāt, ka tas biji Tu, mans iztēles auglis, tikai tā cilvēka izskatā. Jā, tas cilvēks ir skaists. Viss, man nav laika ar Tevi runāt. Es turpināšu Tevi iztēloties. Apsolu. Mīlu. <3

Īs-stāsts par Putnu meiteni un Ornitologu

Putnu meitene sēdēja viņam pretī, sakrustojusi rokas, it kā censtos sevi pasargāt no ārpasaules ļaunuma, kas droši vien bija pielipis pie Ornitologa mēteļa piedurknēm. Viņa nemierīgi šūpojās uz priekšu un atpakaļ. Viņš pacietīgi gaidīja, kad dzirdēs Putnu meitenes balsi,bet viņa ilgu brīdi neko neteica.

"Man esot šizofrēnija," viņa beidzot ierunājās. Pirmo reizi dzīvē viņam meitenes acis likās tukšas. Droši vien zāļu dēļ. Cik gan daudz tabletītes viņa norija piespiedu kārtā. 

"Kāpēc tu neko nesaki?" Viņa drudžaini iebļāvās. Apkārtējie sāka mest skatienu zibšņus. Uzmācoši ziņkārīgus.

"Es uztraucos," viņš pieklusinātā balsī noteica. "Es mīlu tavus putnus. Ja viņus nogalinās, es skumšu."

Sākumā likās, ka viņa grasās teikt ko nievājošu, taču viņas lūpu kaktiņi nolaidās lejup. 

"Man arī ir bail. Es negribu, lai man atņem manus draugus," viņas skatiens urbās galdā, kas kā šķērlis atradās starp meiteni un Ornitologu . "Man bail no vientulības. Vienatnes."