"Lūdzu vairs nekad nesaki,ka mani putni ir skaisti," viņa čukstēja. No ilgās raudāšanas, meitenes acis bija apsārtušas.
Sārtums...sārtums...sārtums. Viņš nespēja koncentrēties, viņas acis viņam atgādināja par pavasari, kad visa pasaule uzziedēja. Atdzima. Sārti ziediņi ābelēs. Sārtas acis. Pavasaris viņas acīs. Bet ne šoreiz. Šoreiz tas bija izmisums un sāpes, un bailes no sevis pašas.
"Tas nav skaisti. Tas nav burvīgi. Tas nav brīnišķīgi. Tas nav īpaši. Tas nav ģeniāli. Tas nav tā kā tās tavas zvaigznītes un mirdzumiņi debesjumā. Tās ir svešas balsis, tā neesmu es. Balsis, kas liek man nogalināt tevi. Vai tev tas joprojām liekas apbrīnojami,ka tagad manā prātā kāds man pavēl, lai es tavā sirdī ietriecu naža asmeni?"
Slapjas,drebošas skropstas. Pavasaris... Ābeļzaru liegās kustības maija vējā. Pavasaris acīs. Nē,nē - sāpe acīs.
"Man šķiet," Ornitologs beidzot atbildēja,"kaut kā aizkustinoši ir tas,ka tu to vēl neesi izdarījusi. Varbūt,ja tu mani nogalinātu, varbūt,ja es noasiņotu tavās kailās rokās, maniakālā balss tavā prātiņā apklustu un liktu tevi mierā. Bet par spīti iespējamībai,ka mana nāve varētu tevi atpestīt no mokām, tu sažņaudž plaukstas dūrēs un liec sev aizmirst par visiem ieročiem, kas varētu man laupīt pulsu. "
Pavasaris Putnu meitenes acīs. Šobrīd Ornitologs tajās vairs nesaskatīja maija ābeļzarus, šoreiz acīs kauca marta vējš. Pavasara pali. Un viņš nezina, kā šīs asaras apturēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru