Putnu meitene sēdēja viņam pretī, sakrustojusi rokas, it kā censtos sevi pasargāt no ārpasaules ļaunuma, kas droši vien bija pielipis pie Ornitologa mēteļa piedurknēm. Viņa nemierīgi šūpojās uz priekšu un atpakaļ. Viņš pacietīgi gaidīja, kad dzirdēs Putnu meitenes balsi,bet viņa ilgu brīdi neko neteica.
"Man esot šizofrēnija," viņa beidzot ierunājās. Pirmo reizi dzīvē viņam meitenes acis likās tukšas. Droši vien zāļu dēļ. Cik gan daudz tabletītes viņa norija piespiedu kārtā.
"Kāpēc tu neko nesaki?" Viņa drudžaini iebļāvās. Apkārtējie sāka mest skatienu zibšņus. Uzmācoši ziņkārīgus.
"Es uztraucos," viņš pieklusinātā balsī noteica. "Es mīlu tavus putnus. Ja viņus nogalinās, es skumšu."
Sākumā likās, ka viņa grasās teikt ko nievājošu, taču viņas lūpu kaktiņi nolaidās lejup.
"Man arī ir bail. Es negribu, lai man atņem manus draugus," viņas skatiens urbās galdā, kas kā šķērlis atradās starp meiteni un Ornitologu . "Man bail no vientulības. Vienatnes."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru