"Tu esi jocīgāks par mani," Putnu meitene ar sāļu smaidu paziņoja.
Ornitologs sagrozījās savā krēslā. Nē, nē, patiesībā jau tas nebija viņa krēsls, tas piederēja klīnikai. Viņš nemaz negrasījās prasīt "kāpēc?", jo zināja, ka Putnu meitene drīz vien turpinās savu iesākto.
"Es tevi nesaprotu, to es gribu teikt. Es nesaprotu tavus nolūkus. Stundām ilgi katru dienu cenšos kaut ko izdomāt, tikt pie loģiska atrisinājuma, bet tas ar mani spēlē paslēpes.
Tomēr es nonācu pie iespējamības."
"Kādas?" Šoreiz Ornitologs tomēr pavaicāja, lai gan zināja,ka meitene tāpat pēc mirkļa būtu atsākusi kustināt savas lūpas. Viņš vienkārši atminējās Putnu meitenes seno pārmetumu, ka viņš par maz runājot. Viņam nepatika sava balss, bet meitenes balsi uzskatīja par pārpasaulīgu melodiju.
"Tu meklē mākslu. Tad,izdari man to pakalpojumu, un ej uz mākslas galerijām! Ej uz muzeju. Šizofrēnija nav nekāds mākslas paveids - kad tu to beidzot sapratīsi? Es sāku ienīst tavas apbrīnas pilnās acis."
Meitenes skatiens urbās viņas klēpī, kur sakrustotas pakļāvīgi gulēja bālās, rētainās rociņas. Viņš gribēja viņu uzlūkot, ieskatīties viņas pavasara acīs,bet meitene to aizliedza. Ornitologs nezināja, ko teikt. Zināja, ka kaut kas ir jāsaka, bet visas zilbes bija satriektas asās drumslās, un,līdz ko viņš centās tās pacelt un salīmēt kopā, vārdu lauskas sagrieza pirkstus, un tā nu viņš tur sēdēji un iekšēji asiņoja.
Todien viņu no klīnikas izlaida. Zālītes it kā bija piebeigušas tās dzērvītes galvā, meitene vismaz tā apgalvoja, lai gan, protams, tik ļoti kāroja pēc brīvības garšas uz mēles, ka bija gatava samelot.
Tonakt viņa nogalināja sevi. Lode. Šaujampulveris. Mati un piekaltušas asinis pie deniņiem.Viņas putnu asins tērcītes pa baltajām spārnu spalvām. Tie vairs nekad nelidos.
Ornitologs izpildīja viņas lūgumu un aizgāja meklēt mākslu muzejā.
Un joprojām, pēc viņa domām, vislielākais mākslas šedevrs bija Putnu meitene un viņas putni.
