Līkumu līkumiem dziļas gravas un iebrukuši asfalta viļņi, akmeņi nebrīvē akmeņi apveļas apkārt un čukst atbalsu vārgās dvesmas tev caur briļļu rāmjiem, vai. Nē, iztiksim bez vārdiem uz brīdi, apkārt zum klusums un starp māju sienām rikošetā atsitas bērnu klaigas un lidmašīnas zemie karstuma viļņi nošalko caur birztošām kļavu lapām, bet atbildot sanāk vien tukšums un nav mana pretsitiena, šodien nav un aizmiegot nebūs, nebūs jo nav bijis vakardien nogalētais.
Kā sauc skaņu, kad lapas pēdējo sīksīko skrimsli tu iestumsi cigaretes filtrā un teiksi, ka vārdi ir pārāk lieli šai dienai, un slīpi garām aizsvilpos balta putna spalva un es atminos par sejām un sejām un sejām ir vārdi, sejas slēpj virmojošas vēja aukas un melni zaļus bezdibeņus esmu gandrīz ārā, man šķiet.
Es saku atkal saku paliekot uz vietas bet krītot zemāk, un tu nožņaudzi manas pēdējās dūjas un tās ; varbūt ir kādsārsts, es nezinu, vai diafragmas piededzinātas dzīst un vai jelkad atkal tās spēs dziedāt falsetā man margrietiņu valšus. Tas rudais gluži vai izmisīgi skaidru cilvēka seju pārbīsies no zilsārta paklāja lēnajām šūpām, viņš tikai gana mākoņus, mans mazais draugs, viņš pat nelūkojas uz tavu pusi, vien putekļi kā mazas dzirksteles noplīvo līdz ar manu pirkstu trīcošajiem galiem.
Nepareizajā stūrī pagrieziens un es atkal uzminu uz pareizās pogas, drūmi staipās akmeņu pīšļi tev ap acīm, tas gan uz citu pusi un tomēr es nezinu, nezinu, nezinu. man šķiet, nav ittin nekāda prieka un es cenšos neapjukt un padoties vējam, nav vērts spriest, padoties vējam, dziļgrāvja šķautne vēl nebija gatava, dziļgrāvja šķautni es atplēsu vaļāneizvārītu olas baltumu centos tev pasniegt vai otrādi nezinu, dūjas klusēs. halo, halo, kā tu nomiri aizvakardien, es klausos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru