Es to jutu ar visu savu ķermeni: ūdens skalojās visapkārt man. Vilnis, neliels pārtraukums, vilnis un vēl viens īss miera mirklis. Es gribēju apdzēst liesmas savā dvēselē, bet.. Bet kaut kas nebija lāgā. Šķiet, ka ūdens, tikko sasniedzis dvēseli, pazūd. Varbūt vienkārši tur bija pārāk daudz liesmu, pārād daudz karstuma, pārāk liels spēks.
Varbūt.. varbūt, ja es ūdeni ievilktu plaušās? Kaut kas mainītos?
Es paniru zem ūdens un ievilku plaušās ūdeni. Jutu, kā tas plūst pa elpvadiem. Tas bija auksts. Tik auksts, ka visu iekšā apdedzināja. Es jutu svelošo aukstumu un gaidīju, bet liesmas dvēselē nerimās. Es izniru no ūdens un izsprauslāju ūdeni.
Tas bija muļķīgi.
Visa dzīve ir tik muļķīga.
/Fleima/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru