Ieklausies

Es eju uz priekšu, bet vēl nepienāk tāds brīdis, kad nenokristu,
Kad turēšos, to nezina neviens.
Tu esi kā siena pret kuru sitos,
Kā muša logā.
Tu esi mana gaisma un tumsa -
Reizē labs un slikts.

Tu pievelc un atgrūd.
Bet nezinu no kuras puses tuvoties.

Nu jau es skrienu, jo gribu ātrāk nonākt tur.
 - Kur drošība un siltums mīt.

....Esmu klāt.
Te.
Tumsā.....

Neteica neviens, ka tukšums un naids te valda.
Tad es neklausījos, nedzirdēju - aizsteidzos un paskrēju garām.

Tagad es salstu, gaidot, kad laiku atpakaļ griezt varēs.

robeža

kā lai uzzina,
kas ir kļūda,
ja visu dari pareizi?

kā lai noskaidro,
 kas ir sliktais,
ja dzīvē ir tikai labais?

vai sliktais ir labais..
nākotnē?

kā lai novērē,
ja nekad nezaudē?

vai zaudējot mēs iegūstam?

kā ir labāk -
robežu sasniegt, saprast.. ?
ilūzijā dzīvot,
dzīvi pārprast...

vējam

es tiecos būt

tava skatiena skaista

tu esi skaista

tu esi kā vējš

tavās lūpās aizķērušies smilšu graudi

un tavi pirksti

trīc tu spītīgi smaidi

tu smaidi un vējš tevi skūpsta

klusi pavisam klusi kā vēsma

apglāsta tavus plecus un plakstiņus

maigi kā vizbulītes

vizbulītes maija rītā tik maigi

un tavas acis ir zilas kā jūra

tu esi skaista

tu esi kā vējš

akls

tavas lūpas vīta vēl straujāk par margrietiņām uz sarkanās ķieģeļu krāsns tajā lauku mājā, kurā mēs mēdzām pavadīt miglainas pēcpusdienas un rasā slīkstošus rītus. Tajās iekalta kanjoni un nāves ielejas un skatiens izmisīgi centās pieķerties manu roku pirkstiem, koku zariem virs galvas un sūnu mīkstajai seģenei zem kājām, bet, tā arī neatrazdams gana pievilcīgu pamatu atspērienam bezpalīdzīgi lēkāja no viena stūra līdz otram. 

tev atkal salst un es atkal nezinu, kā tevi sasildīt

nāc zem manas segas, zem manas segas ir silti un melleņu mētras apvīsies mums ap potītēm un aizčukstēs mums zem plakstiem līdz mēs noticēsim tām un piekaltīsim zemes garozai kā vientuļas piepes, izsūkušas sevi pašas, pārtikdamas no savām dzīslām un sadragādamas savus audus dzīvei par spīti, mēs būsim vien vientuļas medūzas, amfībijas ieķērušās priežu zaros centīsimies izskaitļot garāmgājēju nākamos soļus un rīcību. Kā šaha laukumu mēs izvietosim pasauli un lādēsim zevu ik reizi, kad sistēma nobruks un melni kaķi viens otru apsteigdami skries vienotram caur pavēderēm, zumošas zvīņas mums apkārt un mēs cenšamies izurbties debesīm cauri. atkal. 

varbūt mēs esam nolemti un šī ir tā elle, varbūt mums nav lemts.

bažīgs skatiens cauri drebošām apšu lapām un es aiztrīcu skaļi kā zvans, dūkdama zvaigžņotas šūpļa dziesmas, aizveriet acis, pielejiet ausis ar medu un iegrimstiet miegainā dusā, daiļā princese kritusi komā jau simto gadu pirksti sakaltuši kā miroņa ģendenis. Kurš gan tevi tādu skūpstīs, princese, kurš tevi tādu, pelnos apvītušu, izputējušu, līdz ar pamesliem pakšos iztecējušu kopā lasīs, vien samierināsies.

mēs esam plankumi, vasarraibumi un mēs esam akli, mēs negribam redzēt jo mums ir bail. 

akli balti mākoņi ap elkoņiem un ir labi, es negribu atvērt acis, te ir labi, ir labi, ir labi, nestāsti man 

tu klusi vibrē un vēlaizvien tev šķiet, ka tev salst

es nevaru tevi sasildīt

es nevaru tavu aklumu izārstēt

man nav gana roku un mana dvaša tik sāja kā austrumu vējš

***

un koku vietā

tovakar debesīs

snaikstās to dienā

pamestās ēnas

un vientuļi tumstošie

laternu skatieni grimst

zaru mežģītās vijās

savus matus pamalē

atkal laidusi zeltmate

nāra tā

tinusies pelēkos

mākoņu viļņos

     vēl zīlītēs aptumsums

  smails sirpis tas

cērpj asas brūces

vakara sūrstošās lūpās

un netikli liekušās

dzelzsceļa sliedes kā

puskrēslā tērptas sievietes

šaustīgā mēle un valganais skatiens

nosmok miglā un

vēl četras

          vārnas

melni dziestošas acis

un rudens vakara smarža tu

gaidi

zem pēdējās lapas

drīz līs

/imanta.vakars.aptumsums.06.11.13/