pelēks stikls un pelēka ir tava seja tā atspīdumā, varbūt man vien rādās, varbūt tā ir kārtējā halucionācija, es vairs nezinu, kas ir īsts. Sataustāms un pieglaužams vaigam, ja vien es pats esmu īsts ja vien es varu par starta un finiša taisni pieņemt savu miesu un pirkstu galus, atbilde ir tukšumā atbilde ir tur ārā.
mēs tiekamies tramvajos, mēs tiekamies virs drūpošas zemes saujām, virs akmeņu bezspēcīgās dūkoņas, mēs tiekamies pie atlupušiem tramvaja stieņiem uz kuriem klusās orbītās riņķo žubītes un vīriešu sejas, un pa logu spīd klusa saule un mēs iepeldam vēlvienā pīļu dīķī.
mēs tiekamies kafijas krūzīšu osiņās kad tām mulsumā apkārt aptverti pirksti mānīgo siltuma dvašu meklējot un lauzot rokas jo ārā ir auksti un vārdi ir piesaluši kā lāstekas pie matu šķipsnām, varbūt pretī sēdošās sievietes māsīcas dēlēna leduslauzis uzlauzīs tavus acu bezdibeņus un mēs beidzot varēsim runāt pa īstam, ne vien lēni piņķerējoties kā pa ezera silto virsmu airējas ūdensmērītājs
mēs tiekamies mēnesnīcas spoži apgaismotos zemes ceļos un ausīs iesitas jūras elpa, ēnas ir asas un es mulstu un slīkstu mulsuma viļņos un saku, ka sevi nepazīstu, un stāstu savas neizpratnes pilnus vilcienu vagonus un lidmašīnu spārnus, piestāstu pilnu tavu istabu un visas septiņas tējas tasītes un tieku līdz ūdensaugu mīkstajiem žņaugiem, ir vieglāk, ir vieglāk
mēs tiekamies zem sārtiem mākoņiem atzveltnes krēslā un tu saki, ka viss ir labi un viss ir brīnišķīgi un es tikai smaidu un skatos uz pretējās mājas logu, un johansone gurdi izstaipās baltās palagu krokās un tu saki, ka viss ir tik labi un viss ir sarkans, pirksti ir auksti un pirkstiem apvītas sārtas bizes vai varbūt tavu domu trāpīgā neskaidrība ir mani mulsinājusi un manas bojas atkal neiztur vilņu gāzelēšanos
mēs tiekamies nejauši zem kastaņām un es domāju, ko lai saka, ja cilvēks nav tā vērts, lai būtu tēls grāmatā, viņš nav vērts, viņš nav vērts ne nieka manās acīs, un ja tu saki, ka man ir jādomā par ciparu apaļu ritējumu neeksistējošās realitātēs, kad saku, ka biju noslīkusi medainos spilvenu pārsegos vien stundu par ilgu, tu neesi ne nieka vērts manās acīs, tu neesi.
