Ir decembra vidus. Sākusies sezona, kad cilvēki jo īpaši kāro pieskārienus siltus. Mīnuss divdesmit pieci grādi pēc celsija, un manas lūpas lēnām kļūst zilganas. Zils... - Es zinu, Tev ir zilas acis. Tādas pelēkzilas. Kā aprīļa debesis. Un es to ievēroju, pat esot gandrīz pilnīgā tumsā.
Tu esi nedaudz vēlāk,nekā parasti. Man ap roku nav dārgs, zelta laika rādītājs, bet pretī esošais bistro jau slēdzas ciet. Tavas "man bija gara darba diena" nogurušās acis un bērnišķīgi kautrie glāsti. Sajūtot tavu elpu uz kakla, pazūd mūžsenā sajūta,ka man seko lāsti. Ir decembra vidus. Un tev ir spēcīgi pleci - tā vien gribas atbalstīt galvu pret tiem un izraudāt to sāpi,kas mani drusku iekšēji ārda, bet zinu,ka ne jau par to tu man maksā. Tu maksā par manām zilajām lūpām un jūnija siltuma pieskārieniem. Ja vien tu zinātu,ka es jūtos tā, it kā atdotu tev ne tikai manu ķermeni vien,bet arī mīlestību. Vai tu to nojaut? Vai tu to jūti? Es zinu, ka decembra vidū ko just ir grūti. Visas maņas atņēmis sals.
Šī nav pirmā reize,kad mēs tiekamies. Es tevi gaidīju. Es ignorēju tos, kuri atbrauca ātrāk. Es ignorēju tos, kuri piedāvāja maksāt vairāk.
Kāpēc?
Nezinu.
...bet es tevi skūpstītu arī par velti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru