coolboys ep 34 bean boozled chalenge

Cigaretes. Vīns. Melanholija.

Istaba. Tā savādas smaržas piepildīta. Tā tik pazīstama šķiet. Tā manu atmiņu smarža.

Es lēniem soļiem staigāju pa apputējušo grīdu, ik pa brīdim dzirdot grīdas dēļus klusi iečīkstoties. Es pieeju pie galda, kas stāv istabas vidū. Uz tā izkaisītas izsmēķētas cigaretes un nokritusi vīna glāze, kurā vēl redzamas piekaltušas vīna lāses.

Es paņemu pirkstos vienu no cigaretēm. Atceros.

Nostaļģijas pārņemtās Rīgas ielas un cigarešu dūmi. Rudens drēgnums viņa domas. Un liegā vēja rotaļas viņa gaišajos matos. Viņš vientuļš sēž uz sola kādā pieturā, acīm raugoties kaut kur tālumā, bet, šķiet, neredzot neko. Viņam pirkstos viena vienīga cigarete. Viņš pieliek to pie lūpām, ieelpojot tās dūmus un to smaržu. Pēc mirkļa no viņa mutes izplūst blāvi pelēki dūmi, saplūstot ar apkārt valdošo dūmaku. Kādu mirkli, turēdams cigareti starp diviem pirkstiem, viņš it kā rotaļājas ar to, virpinādams cigareti bālajos pirkstos. Un tad atkal, aizvēris brūnās acis, ieelpo saldos cigaretes dūmus. Un vējš turpina spēlēties ar viņa matu šķipsnām. Un pelni cits pēc cita mēmi krīt lejup uz bruģētās ietves. Un viņš raugās. Bet neierauga.

Es nolieku cigareti uz galda. Mirkli klusēdama, es paceļu nokritušo glāzi un ieraugu, ka tā saplīsusi. Vien daži stikli, mūžīgi klusēdami, guļ līdzās izbārstītajām cigaretēm.

Nostaļģijas pārņemtie Rīgas bāri un vīnu garša. Dzestra nakts. Pusnakts. Lietus lāses ik mirkli nokrīt uz bāra palodzēm aiz logiem. Bet otrpus kādam no logiem- viņš. Vien rudens drēgnums viņa domās. Un glāze, pildīta sarkanvīna, viņa plaukstā. Viņa skatiens it kā apmaldījies atspulga atblāzmās. Viņš iedzer vienu malku. Otru. Un nākamo. Ik pa brīdim gredzens uz viņa zeltneša saskaras ar glāzi, radot pavisam klusu šķindu. Bārā skanošā, šķiet, skumjā mūzika, nepieklust visas nakts garumā. Laiks it kā būtu apstājies. Viņš rotaļājas ar glāzi, kad tā tukša. Pēc mirkļa tā izslīd no viņa pirkstiem un nokrīt uz tukša galda. Tā trausla. Paliek tikai daži stikli, kuros blāvi atspīd bāra gaismas. Un viņa skatiens joprojām veras šķietami bezgalīgajā tumsā, kurš, šķiet, mūžīgi maldīdamies, tā arī neatrod. 

Es noguldu glāzi līdzās lauskām, kas sevī vēl glabā viņa lūpu pieskārienus.

Ir tikai klusums. Tāds pats klusums kā katru rītausmu, kuru viņš izdzīvo, iedams pa kādu bruģētu ielu. Vien vīna pudele viņam rokā un cigarete starp vēsajām lūpām. Un skatiens, kam mūžīgi maldīties lemts. Bet nekad neieraudzīt. 

Es veros tukšumā, kaut kur tālumā dzirdot atskanot klavieru skaņām. Tā manu atmiņu melodija.

"Tukšas" ielas

Garāmgājējs, pieklājības vadīts, Tev jautās par Tavas dienas gaitām un sajūtām, kas vairāk vai mazāk ir kā maznozīmīgs pielikums, kad viņš sasveicinās.
Garāmgājējs atnāk un jautā, izrāda viltotu interesi, bet viņš ir ieradies paņemt to, kas viņam vajadzīgs, lai pēcāk nozustu, ar cerību, ka ne tik daudz, kā viņa vārdu atcerēsies.
Aiz mana jautājuma slēpjas ārkārtēja interese un rūpes, nevis vēlme pēc personīga labuma.
Es neesmu garāmgājējs.

Ieklausies

Es eju uz priekšu, bet vēl nepienāk tāds brīdis, kad nenokristu,
Kad turēšos, to nezina neviens.
Tu esi kā siena pret kuru sitos,
Kā muša logā.
Tu esi mana gaisma un tumsa -
Reizē labs un slikts.

Tu pievelc un atgrūd.
Bet nezinu no kuras puses tuvoties.

Nu jau es skrienu, jo gribu ātrāk nonākt tur.
 - Kur drošība un siltums mīt.

....Esmu klāt.
Te.
Tumsā.....

Neteica neviens, ka tukšums un naids te valda.
Tad es neklausījos, nedzirdēju - aizsteidzos un paskrēju garām.

Tagad es salstu, gaidot, kad laiku atpakaļ griezt varēs.

robeža

kā lai uzzina,
kas ir kļūda,
ja visu dari pareizi?

kā lai noskaidro,
 kas ir sliktais,
ja dzīvē ir tikai labais?

vai sliktais ir labais..
nākotnē?

kā lai novērē,
ja nekad nezaudē?

vai zaudējot mēs iegūstam?

kā ir labāk -
robežu sasniegt, saprast.. ?
ilūzijā dzīvot,
dzīvi pārprast...

vējam

es tiecos būt

tava skatiena skaista

tu esi skaista

tu esi kā vējš

tavās lūpās aizķērušies smilšu graudi

un tavi pirksti

trīc tu spītīgi smaidi

tu smaidi un vējš tevi skūpsta

klusi pavisam klusi kā vēsma

apglāsta tavus plecus un plakstiņus

maigi kā vizbulītes

vizbulītes maija rītā tik maigi

un tavas acis ir zilas kā jūra

tu esi skaista

tu esi kā vējš

akls

tavas lūpas vīta vēl straujāk par margrietiņām uz sarkanās ķieģeļu krāsns tajā lauku mājā, kurā mēs mēdzām pavadīt miglainas pēcpusdienas un rasā slīkstošus rītus. Tajās iekalta kanjoni un nāves ielejas un skatiens izmisīgi centās pieķerties manu roku pirkstiem, koku zariem virs galvas un sūnu mīkstajai seģenei zem kājām, bet, tā arī neatrazdams gana pievilcīgu pamatu atspērienam bezpalīdzīgi lēkāja no viena stūra līdz otram. 

tev atkal salst un es atkal nezinu, kā tevi sasildīt

nāc zem manas segas, zem manas segas ir silti un melleņu mētras apvīsies mums ap potītēm un aizčukstēs mums zem plakstiem līdz mēs noticēsim tām un piekaltīsim zemes garozai kā vientuļas piepes, izsūkušas sevi pašas, pārtikdamas no savām dzīslām un sadragādamas savus audus dzīvei par spīti, mēs būsim vien vientuļas medūzas, amfībijas ieķērušās priežu zaros centīsimies izskaitļot garāmgājēju nākamos soļus un rīcību. Kā šaha laukumu mēs izvietosim pasauli un lādēsim zevu ik reizi, kad sistēma nobruks un melni kaķi viens otru apsteigdami skries vienotram caur pavēderēm, zumošas zvīņas mums apkārt un mēs cenšamies izurbties debesīm cauri. atkal. 

varbūt mēs esam nolemti un šī ir tā elle, varbūt mums nav lemts.

bažīgs skatiens cauri drebošām apšu lapām un es aiztrīcu skaļi kā zvans, dūkdama zvaigžņotas šūpļa dziesmas, aizveriet acis, pielejiet ausis ar medu un iegrimstiet miegainā dusā, daiļā princese kritusi komā jau simto gadu pirksti sakaltuši kā miroņa ģendenis. Kurš gan tevi tādu skūpstīs, princese, kurš tevi tādu, pelnos apvītušu, izputējušu, līdz ar pamesliem pakšos iztecējušu kopā lasīs, vien samierināsies.

mēs esam plankumi, vasarraibumi un mēs esam akli, mēs negribam redzēt jo mums ir bail. 

akli balti mākoņi ap elkoņiem un ir labi, es negribu atvērt acis, te ir labi, ir labi, ir labi, nestāsti man 

tu klusi vibrē un vēlaizvien tev šķiet, ka tev salst

es nevaru tevi sasildīt

es nevaru tavu aklumu izārstēt

man nav gana roku un mana dvaša tik sāja kā austrumu vējš