Istaba. Tā savādas smaržas piepildīta. Tā tik pazīstama šķiet. Tā manu atmiņu smarža.
Es lēniem soļiem staigāju pa apputējušo grīdu, ik pa brīdim dzirdot grīdas dēļus klusi iečīkstoties. Es pieeju pie galda, kas stāv istabas vidū. Uz tā izkaisītas izsmēķētas cigaretes un nokritusi vīna glāze, kurā vēl redzamas piekaltušas vīna lāses.
Es paņemu pirkstos vienu no cigaretēm. Atceros.
Nostaļģijas pārņemtās Rīgas ielas un cigarešu dūmi. Rudens drēgnums viņa domas. Un liegā vēja rotaļas viņa gaišajos matos. Viņš vientuļš sēž uz sola kādā pieturā, acīm raugoties kaut kur tālumā, bet, šķiet, neredzot neko. Viņam pirkstos viena vienīga cigarete. Viņš pieliek to pie lūpām, ieelpojot tās dūmus un to smaržu. Pēc mirkļa no viņa mutes izplūst blāvi pelēki dūmi, saplūstot ar apkārt valdošo dūmaku. Kādu mirkli, turēdams cigareti starp diviem pirkstiem, viņš it kā rotaļājas ar to, virpinādams cigareti bālajos pirkstos. Un tad atkal, aizvēris brūnās acis, ieelpo saldos cigaretes dūmus. Un vējš turpina spēlēties ar viņa matu šķipsnām. Un pelni cits pēc cita mēmi krīt lejup uz bruģētās ietves. Un viņš raugās. Bet neierauga.
Es nolieku cigareti uz galda. Mirkli klusēdama, es paceļu nokritušo glāzi un ieraugu, ka tā saplīsusi. Vien daži stikli, mūžīgi klusēdami, guļ līdzās izbārstītajām cigaretēm.
Nostaļģijas pārņemtie Rīgas bāri un vīnu garša. Dzestra nakts. Pusnakts. Lietus lāses ik mirkli nokrīt uz bāra palodzēm aiz logiem. Bet otrpus kādam no logiem- viņš. Vien rudens drēgnums viņa domās. Un glāze, pildīta sarkanvīna, viņa plaukstā. Viņa skatiens it kā apmaldījies atspulga atblāzmās. Viņš iedzer vienu malku. Otru. Un nākamo. Ik pa brīdim gredzens uz viņa zeltneša saskaras ar glāzi, radot pavisam klusu šķindu. Bārā skanošā, šķiet, skumjā mūzika, nepieklust visas nakts garumā. Laiks it kā būtu apstājies. Viņš rotaļājas ar glāzi, kad tā tukša. Pēc mirkļa tā izslīd no viņa pirkstiem un nokrīt uz tukša galda. Tā trausla. Paliek tikai daži stikli, kuros blāvi atspīd bāra gaismas. Un viņa skatiens joprojām veras šķietami bezgalīgajā tumsā, kurš, šķiet, mūžīgi maldīdamies, tā arī neatrod.
Es noguldu glāzi līdzās lauskām, kas sevī vēl glabā viņa lūpu pieskārienus.
Ir tikai klusums. Tāds pats klusums kā katru rītausmu, kuru viņš izdzīvo, iedams pa kādu bruģētu ielu. Vien vīna pudele viņam rokā un cigarete starp vēsajām lūpām. Un skatiens, kam mūžīgi maldīties lemts. Bet nekad neieraudzīt.
Es veros tukšumā, kaut kur tālumā dzirdot atskanot klavieru skaņām. Tā manu atmiņu melodija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru