akls

tavas lūpas vīta vēl straujāk par margrietiņām uz sarkanās ķieģeļu krāsns tajā lauku mājā, kurā mēs mēdzām pavadīt miglainas pēcpusdienas un rasā slīkstošus rītus. Tajās iekalta kanjoni un nāves ielejas un skatiens izmisīgi centās pieķerties manu roku pirkstiem, koku zariem virs galvas un sūnu mīkstajai seģenei zem kājām, bet, tā arī neatrazdams gana pievilcīgu pamatu atspērienam bezpalīdzīgi lēkāja no viena stūra līdz otram. 

tev atkal salst un es atkal nezinu, kā tevi sasildīt

nāc zem manas segas, zem manas segas ir silti un melleņu mētras apvīsies mums ap potītēm un aizčukstēs mums zem plakstiem līdz mēs noticēsim tām un piekaltīsim zemes garozai kā vientuļas piepes, izsūkušas sevi pašas, pārtikdamas no savām dzīslām un sadragādamas savus audus dzīvei par spīti, mēs būsim vien vientuļas medūzas, amfībijas ieķērušās priežu zaros centīsimies izskaitļot garāmgājēju nākamos soļus un rīcību. Kā šaha laukumu mēs izvietosim pasauli un lādēsim zevu ik reizi, kad sistēma nobruks un melni kaķi viens otru apsteigdami skries vienotram caur pavēderēm, zumošas zvīņas mums apkārt un mēs cenšamies izurbties debesīm cauri. atkal. 

varbūt mēs esam nolemti un šī ir tā elle, varbūt mums nav lemts.

bažīgs skatiens cauri drebošām apšu lapām un es aiztrīcu skaļi kā zvans, dūkdama zvaigžņotas šūpļa dziesmas, aizveriet acis, pielejiet ausis ar medu un iegrimstiet miegainā dusā, daiļā princese kritusi komā jau simto gadu pirksti sakaltuši kā miroņa ģendenis. Kurš gan tevi tādu skūpstīs, princese, kurš tevi tādu, pelnos apvītušu, izputējušu, līdz ar pamesliem pakšos iztecējušu kopā lasīs, vien samierināsies.

mēs esam plankumi, vasarraibumi un mēs esam akli, mēs negribam redzēt jo mums ir bail. 

akli balti mākoņi ap elkoņiem un ir labi, es negribu atvērt acis, te ir labi, ir labi, ir labi, nestāsti man 

tu klusi vibrē un vēlaizvien tev šķiet, ka tev salst

es nevaru tevi sasildīt

es nevaru tavu aklumu izārstēt

man nav gana roku un mana dvaša tik sāja kā austrumu vējš