Katru nakti es sarunājos ar zvaigznēm, nedomājot par to - kāpēc?
Vai tas mani padara par trako?
Un ja tā, vai tas nozīmē, ka katra inteliģences palieka manī ir mūžam zudusi?
Par šo mēs varētu gadiem spriedelēt, mans draugs, bet nākas vaicāt - ko tieši nozīmē būt trakam?
Vai tas nozīmē, ka es vēlos nogalināt?
Nē, es dzīvību uzskatu par vislielāko vērtību!
Vai tas nozīmē, ka vēlos radīt postu un iznīcināt?
Nē, es saudzēju visu, kam pieskaros!
Tas nozīmē to, ka es neskaitu soļus, jo nav nozīmes soļu skaitam, nozīme ir tam, ka es eju!
Nē, nevis aizeju, bet eju un nepārstāju kustēties!
Nevienas durvis nepaliek aizvērtas, jo pat vismazākā iespēja ir iespēja!
Šī nav dzeja, šeit nav un nebūs atskaņu, ir tikai neliels skaits vārdu, bet, ak vai, cik daudz zemteksta un nozīmju! Ieklausies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru