Jutu kā līdz ar mūzikas kulmināciju nāk debesis.
Es redzēju zvaigznes, tās nāca ar vien tuvāk.
Gaisma no zvaigznēm izkliedēja tumsu, es arvien tām tuvojos.
Pie savas muguras es jutu to mazu daļiņu tumsas, pēdējās tumsas, kas palikusi šajā gaismā.
Es arvien tuvojos zvaigznēm.
Gaismā bija tik labi.
Es pieskāros zvaigznei.
Un tūlīt kritu.
Es biju zaudējusi tumsu, bet savu dvēseli nedrīkst zaudēt.
Pār manu vaigu noritēja asara.
Jo tomēr tur augšā, bez dvēseles, uz mirkli bija tik labi.
/Fleima/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru