Kā gan citādi

Tuksneša ūdens maigā garša kā auksta duša vasaras karstumā. ūdens piles notek pār kailo augumu, neviena vieta uz ķermeņa nepaliek sausa. Viss tiek nomazgāts. Pēc ūdens vienmēr paliek viegli. Saulrieta ugunīgās krāsas vēl ilgi paliks atmiņā, tāpat kā vecāsmātes maigais acu skatiens.. Tik liegi, maigi un nemanāmi tas sākās, bet beidzās ar sskaļu blīkšķi. Kā pieneņu pūkas, ko vasaras siltais vējš ienes tieši ugunī. Bez atpakaļ ceļa un jaunām iespējām. Viss sagriežas kā panorāmas ratā, gar acīm pazib nepateiktie vārdi, var saost neizdejotos deju soļus, redzēt neizdziedātās dziesmas un dzirdēt svaigi cepto kāzu torti. Jums tam ir jānotic! Asinskāri briesmoņi savus bērnus audzina ar maigumu, lauvas mazulis ir vismīlētākais. Viss ir tik cieši saistīts, ka pat ievērojama atkāpe no tēmas mūs neaizved tālāk par stāsta turpinājumu. Pilsētas tveice, kuru caurstrāvo haoss. To nevar noliegt-arī apdzisušam ugunskuram ir savs spēks. Neatklātais, noslēptais, nezināmais. Katrs mēģinājums izlaist uguns netveramo spēku brīvībā beidzas ar neveiksmi, arī šoreiz. Kā bumbas spēriens tieši pa vārtu stangu. Kā lidojums uz mēnesi ir kritiens akā, tieši tik bezjēdzīgs. Ūdens taču tek no krāna un visneatklātākā planēta ir mums zem kājām. Tik daudz noslēpumu tā slēpj, varbūt pat labi, ka slēpj, vismaz nav par ko karot. Tā pat jau atradīs par ko… Patīk jums tas vai, nē! Nāks jauna dienas, jauni vēji, jauni iespaidi un iespējas. Nepieņem brīnumus par pašsaprotamiem!