Vējš mani glāstīja ar savām saltajām rokām. Vējš mani mīlēja. Vējš bija mans draugs. Varbūt mans vienīgais draugs.
Tā nebija vēja vaina, ka viņam saltas rokas. Un tas pat nebija svarīgi, kāds mani mīlēja. Tas nekas, ka no šiem pieskārieniem manas lūpas kļuva zilas un ķermeni lēnēm pārņēma visaptverošs aukstums.
Tas nekas.
Jo arī es mīlēju vēju.
/Fleima/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru