bez spārniem
vieglāki kļūst
nekad vairs
tie debesīs
nepaceļas
--
un piedurot pirkstu
mākoņu zilajām
pavēderēm
tu iegrimsti kājām
vēl dziļāk
kā ozola saknes
--
man tīk stāvēt ielas vidū
nostājies man aiz muguras un mazliet
pa kreisi
leksim klasītes pa diognālēm
tu aizspruksi liepu zaros
sūtīsi man klusus čukstus
pēc morzes vai latīņu ābeces
kas būs vakariņās klau
tavs priekšauts ir netīrs
un ceļi drupaču pilni
un pāri ceļiem riet saules un
vārdi un mūsu zoles ir atlupušas
vai mēs ļausim asfalta mēlēm
apvīties potīšu šmaugajām ielejām
pielīst pie auss un
aizmālēt acis
melns
melns
melns
un melni mežģīņu aizkari
un tava negaršīgi sārtā lūpukrāsa
uz visām manām tasītēm
jo tu esi pārlieku izplūdis šodien
no mana groziņa un tavām acīm
līst ledus zila gaisma tas laikam
ir uz labu un labo pusi
(pa kreisi gan skaistākas ozolzīles)
šovakar kvēldiegu sārts tavs paldies
un saulriets vīd manos nagu galos
//mari//
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru